Kas ir džudo?

Šim vārdam japāņu valodā ir ļoti daudz nozīmju: džu – mīksts, maigs, pieklājīgs; do – ceļš, pareiza taka, sirdsapziņa, morāle, prasme, kā arī princips “labsirdība uzvar ļaunumu un maigums gūst virsroku pār rupju spēku”.

Džudo cīņas priekštecis ir japāņu tuvcīņas māksla džiu-džitsu, Džigoro Kano apvienoja vairākus džiu-džitsu novirzienus, paņemot no džiu-džitsu tehnikas visu labāko un atmetot bīstamos paņēmienus.

Džudo cīņas mērķi ir – fiziski attīstīt ķermeni, apgūt veiklību un augstu sporta meistarību, ieaudzināt augstas morālās īpašības.

Džudo ir pirmais Āzijas izcelsmes Olimpiskais sporta veids, tam ir internacionāla vēsture un tas ir populārākais no sporta cīņām. Džudo ir skaista un vīrišķīga cīņa, kas noder arī par efektīvu pašaizsardzības līdzekli.

Viens no japāņu džudo skolas vecākajiem pasniedzējiem S. Homono saka: “Džudo treniņš harmoniski attīsta cilvēku, tādēļ ikvienam iesaku nodarboties ar šo sporta veidu.”

Japānā džudo ir obligāts mācību priekšmets skolā kā zēniem, tā meitenēm.

Sākot ar 1956. gadu notiek pasaules meistarsacīkstes džudo cīņā, bet 1964. gadā to pirmoreiz iekļāva Tokijas Olimpisko spēļu programmā. Džudo cīņas tehnikas apgūšana un augstu rezultātu sasniegšana nav iedomājama bez ilgu gadu nopietna un neatlaidīga treniņa.

Vēsture un tradīcijas

Džudo cīņas priekštecis ir japāņu tuvcīņas māksla džiu-džitsu, Džigoro Kano apvienoja vairākus džiu-džitsu novirzienus, paņemot no džiu-džitsu tehnikas visu labāko un atmetot bīstamos paņēmienus. Profesors D. Kano veltīja visu mūžu džudo apmācīšanāi, pilnveidošanāi un popularizēšanāi, tādējādi liekot pamatus mūsdienu džudo. Džudo ir pirmais Āzijas izcelsmes Olimpiskais sporta veids, tam ir internacionāla vēsture un tas ir populārākais no sporta cīņām. Saskaņā ar profesora D. Kano nostāju, džudo ietver cilvēka garīgo un fizisko īpašību attīstību, dažādu uzbrukuma un aizsardzības paņēmienu apmācību, audzināšanas procesu, kura mērķis ir pilnveidot cilvēku kā personību. Džudo, kā cīņas mākslas un sporta veida attīstība vienlaicīgi, demonstrē gribasspēka un tehnikas pārsvaru pār spēku. Pateicoties pilnveidotajai un daudzpusīgajai tehnikai, tas ir ieguvis savu neatkārtojamo sporta veida skatāmības efektu. Viens no džudo pamatprincipiem ir pieklājība. Tā, piemēram, ienākot zālē vai izejot no tās, un uzsākot vai beidzot cīņu, džudists paklanās, tas simbolizē cieņu pret pretinieku, kā arī pašdisciplinētību.

Teorija

Džudo cīņas treniņi notiek zālē, kuru sauc par dodžo, un uz paklāja – tatami. Džudisti jeb džudokas trenējas un sacenšas speciālā tērpā – džudogi, ar basām kājām. Tas sastāv no jakas – kimono un biksēm – zubon. Sporta tērps ir darināts no izturīga balta (vai zila) kokvilnas auduma. Kimono apjozts ar jostu – obi. Sacensībās džudisti bez tam vēl virs jostas apsien sarkanu vai baltu apsēju, lai tos labāk atšķirtu tiesneši un skatītāji (starptautiskās sacensībās apsēju vietā džudistam ir jābūt 2 džudogām: baltai un zilai). Partneri, kuru met, sauc uke, to, kurš met, - tori. Paņēmienus stāvcīņā parasti izpilda svarā un augumā līdzīgi partneri no statiska stāvokļa. Parasti jebkuru metienu mācās izpildīt, skaitot līdz trīs.

REI – sasveicināšanās. Sākot un beidzot treniņu, visi audzēkņi paklanās trenerim, sākot cīņu džudisti paklanās viens otram – tas norāda uz cieņu, atrodoties sēdus stāvoklī (zarai).

Hadžu-me – sākt uzdevuma izpildi.

Mate – pārtraukt (beigt) uzdevumu.

Japānā un citās valstīs ir izstrādātas dažādas sistēmas, kā noteikt džudista tehnisko līmeni un sportisko meistarību. Saskaņā ar meistarības pakāpi – klasi jeb kiu džudistam piešķir attiecīgas krāsas jostu. Katrā klasē ir noteikts skaits paņēmienu, kurus jāprot izpildīt stāvcīņā (tači-vaza) un guļus cīņā (ne-waza). Džudists tikai tad var iegūt attiecīgās krāsas jostu, ja viņš labi apguvis tehnikas paņēmienus un sekmīgi nokārtojis eksāmenus.

Džudistu klasifikācija Eiropā – 6.KIU – balta josta, 5. KIU – dzeltena, 4. KIU – oranža, 3. KIU – zaļa, 2. KIU – zila, 1. KIU – brūna, 1.-5.DAN – melna, 6.-8. DAN – melna vai sarkana ar baltām svītrām, 9.-10. DAN – sarkana vai melna. Taču džudistu klasifikācija ar to nebeidzas. Pastāv 12 dan.

Učikomi – paņēmiena daudzkārtēja atkārošana no statiska stāvokļa vai kustībā. Učikomi parasti izpilda 9 piegājienos (līdz metienam), bet uz skaita “desmit” met partneri.

Iesildīšanās nozīme

Iesildīšanās ir treniņa nodarbības nepieciešama sastāvdaļa. Tās uzdevums ir sagatavot ķermeni intensīvam darbam: paātrināt asinsriti, plaušu darbību, padarīt elastīgas locītavu saites, lai izsargātos no iespējamām traumām. Parasti pirms katras nodarbības organizē kopīgu iesildīšanos visai grupai, taču vēlams arī dot laiku individuālai ķermeņa iesildīšanai (proti, pats izdari tos vingrinājumus, kuri tev vairāk nepieciešami.

UZMANĪBU: situācijā, kad pretinieks izpilda sāpju paņēmienu uz rokas elkoni, un Tu sāc just sāpes, nepieciešams padoties, proti, 3 reizes jāpiesit uz paklāja vai pretinieka (piemēram, uz muguras) TĀ, lai to redzētu tiesnesis. (Arī situācijā, kad pretinieks izpilda noturēšanas paņēmienu.)

Treniņa metodika

Džudo cīņas tehnikas apgūšana un augstu rezultātu sasniegšana nav iedomājama bez ilgu gadu nopietna un neatlaidīga treniņa.

Džudo cīņas māka, visu paņēmienu arsenāls, jāapgūst diendienā simtiem reižu pašam atkārtojot vienas un tās pašas kustības līdz automātismam.

Tikai tad izdosies efektīvs paņēmiens, kad nebūs jādomā, kur likt kāju vai roku un kā pagriezt ķermeni.

Paņēmienu apmācības shēma ir šāda:

1. Tīša pretinieka pārvietošana no stabila stāvokļa nestabilā – kuzuši. Ar to jāsāk katra metiena apguve. Ja nebūs pareizi izpildīts kuzuši, metiens neizdosies.
2. Ķermeņa stāvokļi un kustības, kas jāieņem un jāizpilda pirms metiena, - cukuri.
3. Pats metiena izpildījums – kata.   

Šo treniņa metodi lieto visu paņēmienu apgūšanai un pilnveidošanai.

Iedomājies, ka tavā priekšā atrodas partneris. Paņem attiecīgu satvērienu un izpildi iedomāto metienu bez partnera. Tandoku-renšu jāizpilda no labās un kreisās stājas, kāpinot tempu un pašam veidojot metienu kombinācijas. (Mājās brīvajā laikā vajag pielietot šo treniņa metodi!!!)

Kā pareizi iemācīties mest partneri? Parasti jebkuru metienu mācās izpildīt, skaitot līdz trīs. Piemēram, pie “viens” – pārvieto partneri nestabilā stāvoklī , pie “divi” – ieņem vajadzīgo stāvokli attiecībā pret uke, pie “trīs” – izpilda metienu.

Kā sākt metienu apgūšanu?

Sākumā uke nepretojas un ļauj brīvi izpildīt paņēmienu, pievēršot galveno uzmanību krišanas tehnikai, kā arī norāda partnerim - tori uz kļūdām. Tādā veidā labumu gūst abi: viens iemācās pareizi krist (tas ir ļoti svarīgi, lai novērstu traumas), otrs – pareizi izpildīt metienu.

Nav jāpārdzīvo, ja spēcīgāks partneris gūst virsroku pār Jums un bieži izdara metienus. Centieties ieņemt citu stāju un izpildiet pretpaņēmienus, taču nevis HAOTISKI, bez sistēmas, bet gan pārvietojot pretinieku nestabilā stāvoklī un izmantojot labvēlīgas situācijas.